Fuj. Kāpēc es vienkārši neesmu priecīga&vieglprātīga?

Not a nice day.
Skolā jutos krimināli. Neviens no diviem paredzētajiem kd nenotika, jo
saulainās brīvdienas es pavadīju savā istabā pie grāmatām. Šovakar
atkal jāmācās uz tiem pašiem kontroldarbiem. Šodien es daudz vairāk
nekā citas dienas gribu čīkstēt un čīkstēt. Kā arī man ir problēmas ar
koncentrēšanos. Man nav kur izgāst šodien un vakar sakrātās negatīvās
emocijas.. Tagad viņas ir manī un ļoti ļoti traucē!

Man ir tāda sajūta, ka mans e-pasts ir salūzis, jo man neienāk
atbildes uz maniem e-pastiem. Bet varbūt e-pasti nesasniedz adresātu..

I want theese.

sūdīgi.

Mans puisis ir diezgan garstāvokļa cilvēks. Un tas šodien man ļoti sabojāja visu.

Es negribu rīt iet uz skolu, bet gan sēdēt mājās viena un lasīt grāmatu. Vienkārši lasīt. Neko neiegaumēt un pēctam nesaņemt par to atzīmi. Vispār jau visa mana vienmuļā dzīve sastāv no mācīšanās. A jēgas nekādas. Pēc vidusskolas būs augstskola. Parka attālumā no vidusskolas. No vienas puses ir sasodīti slikti, ja 18 gados ir tik daudzi, kuri neļauj pamest šo zemi. Neļauj - tādā nozīmē, ka es nespētu nevienu no viņiem atstāt. Es gribu strādāt, mācīties, iepirkies. Bet šeit. ha ha ha vai nu mācies vai nu strādā. Var arī apvienot strādāšanu ar mācībām (itkā, jo esmu redzējusi citus tā daram), bet tikai augstskolā. Savukārt tas, ko strādājot nopelni iekrīt neremontētajās bedrēs. Ne kabatā. 

Atkal tā nepatīkamā drūmā sajūta, kad asaru kamols spiežas rīklē. 

saulainā svētdienā.

Kā izrādās mani pat saule nespēj iepriecināt. Diemžēl.
Nesen atgriezos no kārtējā pārāk-īss-lai-būtu-noticis randiņa, kurš kā jau parasti beidzās ar manām asarām. Neko darīt. Tāda ir dzīve. Tagad, neko nedomājot, es noskatīšos filmu My big fat Greek wedding, kura jau gaida man kopš 2005. gada vasaras.